“Pāri sapņiem, pāri mīlai
dzimtās zemes smiltis krīt!”
Tā rakstīts tika Tev uz kapa,
kad pēdējā bij šķirta lapa…
Pāri sapņiem velēna nu klāta
bet ne pār mīlu, kas bij krāta,
bij auklēta un sirdī nesta,
ar elpu pēdējo kas dvesta
Deviņas rozes Tev, māmulīt, sniegā:
dusi jel mierīgi mūžīgā miegā
Deviņas rozes, par desmitu – viena,
kopš pirmā Tev dzīvē bij dzimšanas diena!
Deviņas rozes un glāzīte baltā
kā piemiņa svētkiem šai dienā man saltā
Deviņas rozes un asaras acīs
vairāk pār visu Tev, māmulīt, sacīs
Deviņas rozes, tik sārtas, uz kapa,
zem priedēm, kā asinīs mērcēta lapa
Deviņas rozes un vienīgais dēls –
nezudīs mūžam tam sirdī Tavs tēls
Deviņas rozes, par desmitu – viena,
kopš pirmā Tev dzīvē bij dzimšanas diena!
Deviņas rozes kā piemiņa sniegā …
Lai šūpuļa dziesmas Tev skan mūža miegā!
