Kamēr vīrišķība turas

Kad no rīta pulkstens sešos
mostos palagos es svešos,
vienmēr sev es stingri saku:
vecais, tas jau ir par traku!

Septiņas no sešām dienām
vadu ārpus dzimtām sienām;
aizaug taciņa uz māju,
jo es nesperu tur kāju

Sirds kā dulla krūtīs sitas,
prasa glāstus tā bez mitas,
arvien vairāk, dienām ejot,
grib tā mīlēt, grib tā dzejot

Talants mans pēc mūzas tīko,
neprātības jaukas rīko,
prāta impotences gaidās
kaut ko palaist garām baidās

Kamēr vīrišķība turas,
ugunskurs man sirdī kuras,
tāpēc rītos, pulksten sešos,
mostos palagos es svešos