(sarakstījās uz centra “Koka Rīga” atklāšanas 1 gada jubileju)
Ar nievām acīs skatījos uz vecu koka graustu…
Starp betonu un stiklu likās viņš tik svešs un lieks,
ka zudis bija viss šai skaistā pilsētā
pa dienu staigājot man krātais prieks
Ar logu acīm izsistām, ar bērzu, ieaugušu jumta galā
kā kuģis, kas tālas jūras kuģojis
un beidzot nonācis ir sava tālā ceļa galā,
viņš stāvēja starp augstceltnēm ar spoguļotām sienām –
kā piemineklis tālajām, sen aizmirstām jau dienām;
ar noplukušiem pilastriem un kapiteļiem lauztiem;
ar balustrādes kokgriezumiem ķirmju grauztiem;
ar veco krāsu kārtām ilgos gados krātām
un lamu pilniem uzrakstiem starp logu ailēm klāts
aizmirsts viņš un nebūtībai aizrunāts
Tik otrā stāva logā ģerānija kupla
kā piemiņa par senām dienām zied!
Tā mani uzrunā, liek aizdomāties, šķiet,
sev pajautāt: ko zinu es par Rīgu, Rīgu seno?
Varbūt, šepat, reiz vijās manu senču takas
un mājai garām šai tie nesa ūdeni no akas;
varbūt, ka tieši šeit, reiz mīlestības dzīts,
ar omi vecaistēvs zem liepas gaidīja, līdz ausīs rīts;
varbūt, varbūt… varbūt…
vēl durvju kliņķis viņu pieskārienu jūt;
varbūt, varbūt vēl pažobelē vecā kastē mesta,
gaida siltas rokas vecā plīša rotaļlieta –
no Grīziņtirgus pirms simts gadiem mājās nesta;
varbūt pa durvīm šīm, kad modās agrs rīts,
Tavs sencis tika streļķos pavadīts
un arī sagaidīts pēc daudziem gadiem mājās –
pilnu krūti ordeņos, bet koka klučiem kājās
Varbūt, ka Grīziņkalnā betonam te nav ne laiks, ne vieta,
bet svarīga ir katra seno dienu lieta,
kas mūsu senču silto roku prasmes nes
un kurās nedaudz mājo viņu skaudrās dvēseles;
un ēkas vecās klusās ielās aizdomāties liek
par vērtībām, bez kurām neviena tauta neiztiek:
par atmiņām, kas dārgākas par briljantiem un zeltu –
liek padomāt – kas jādara, lai senās mājas atkal gaismā celtu
Bez nievām jau, ar skumju smaidu skatos es uz veco graustu –
turies, draugs! Viss nāk un iet… viss nāk un iet!
Lai ģerānija gadsimtu vēl logā kupli zied!
Jau Rīga mostas un arī vara beidzot mostas, šķiet,
lai godā celtu seno koku, nevis tupi lauztu –
par pili sauktu to un ne par vecu graustu,
kā Krāsotāju ielā, kur šodien kopā stāvam skaitā lielā
un Koka Rīgai gaišiem vārdiem paldies sakām –
par mūsu atmiņām, par mūsu senču takām!
KOMENTĀRI