Sarakstījās ap 2000. gadu, kad biju liels DELFU ESPLANĀDES fans. ŽĒl, ka Esplanāde nomira…
Kamēr Jonja darbos grozās,
daži zēni ritma prozās,
citus citējot bez gala,
vecam zēnam godus dala.
Viņiem tās tik esot dzejas,
ja nav atskaņas – ir rejas.
Ja ir prozā skaisti teikts,
tad jau darbiņš tīri veikts!
Klasiķus tie meklē svalkā,
lai nāk dažus rīdīt talkā:
tas nekas, ka tulks ir Salējs –
svarīgs rezultāts ir galējs!
Maršakam bij ritmā dzejas –
iztulkots, ka zirgi smejas!
Vēl tie dažus labus min,
bet vai oriģinālā zin?
Ja tiem jāsaliek ir dzejā,
tūdaļ dzeltenums ir sejā –
tāpēc jau te, Delfos, tauta
reizēm smejas tā kā kauta!
Domā tā, ka džeki sviestā,
murgo tā kā medņi riestā.
Varbūt, pārņēmuši sīvo,
kaut kur dziļos murgos dzīvo?
To tak tiešām vajag prast
absurdus no gaisa rast!
Bet ja kāds ko tiešām saka,
tūdaļ slēdziens zēniem – kaka!
Viņiem pareizais tik stils –
vai nu rozā vai nu zils
Un ja argumentu trūkums –
tūdaļ mugurā šiem kūkums:
velti teikt, ka dzīve skaista –
tie ar miskasti to saista!
Ko nu es te tagad gānos
it kā dūrējs būtu sānos?
Pats es kādreiz biju jauns
un par to nemaz nav kauns!
Ālējos es daņčos, krogos,
metu akmeņiem es logos,
kādu nogānīt bij nieks
un par to bij dubultprieks!
Veču notācijas glupās
sutījām mēs tālās pupās…
Tik ar gadiem sajūt sirds,
ka ne viss ir zelts, kas mirdz…
Pienāk laiks, kad mostas prāts
un tu citus redzēt sāc!
Tas ir laiks, kad dumpot beidz
un patiesi dzīvot steidz!
