Dziesmiņa par rudeni
Dziesmiņu par rudeni ,
par rudeni es lūdzu !
Rudenim es klusējot
savas bēdas sūdzu .
Rudenim es piekļauties ,
piekļauties es vēlos –
Zinu , rudens samīļos ,
rudens mani žēlos
Rudens , viņš jau nepievils ,
rudens līdzi sēros
iejūgs ilgu pajūgā
savus zirgus bēros
Rudeni es mīlēšu
salnu baltās rokas
Rudeni man iztēlē
labi zīmēt sokas
Zīmēšu to krāsainu,
tā , kā savu dzīvi
Atnāks ziema , aiznesīs
vējos manu brīvi
Tumši zili mākoņi
asarās raud žēli
padebešos jaušami
veļu dienu tēli
skumji kaut kur dzērve
vasaru sauc tālē
slīd pa vaigu asara
un visas krāsas bālē
Rudenī es iegrimstu
tā kā mātes klēpī
Rudens mani ieaijā
rudens mani svētī
Rudenim es pateicos
pateicos ar dziesmu
rudens savām asarām
dzēš man mīlas liesmu
Raudāšu es viņam līdz
raudāšu par sauli
mirusi man dvēsele
tikai sēru prauli
Nav vairs manī ziedoņa
nav vairs manī mīla
solīja man vasara
solīja, bet vīla
Tagad eju rudenī
eju sevi kaisīt
negribu vairs cerības
un citiem dzīves maisīt
Lai aust saule austrumos
rietos dodas dusēt
manā dzīves nogalē
sirdij vajag klusēt
Tikai manās atmiņās
skanēs cita dziesma
par dienām, kad bij vasara
kad bij sirdī liesma
Rudenī es atnācu.
Rudens ir mans prieks.
Rudenī es aiziešu
kā pirmais rudens sniegs.
Rudenī tad izkaisīs
mani pelnos vējā
un uz kāda laukakmens
par rudeni būs dzejā
…
Rudenim es klusējot
savas bēdas sūdzu
Rudenim es nesakot
viņa krāsas lūdzu
Rudenim es piekļauties ,
piekļauties es vēlos –
Zinu , rudens samīļos ,
rudens mani žēlos
