Pāri mežiem un caur lietiem
ilgās raugoties uz rietiem,
vientuļš, kāpās, dzerot tēju,
satiku es jūras vēju
“Kāpēc vaigs tev skumīgs tāds?
Kamdēļ ilgojas tavs prāts?
Vai tad tiešām ir tik traki,
kā tu sev un citiem saki?
Pie viņas biji dienas dažas,
bet sirdij uzliki jau važas?
Tagad viņu, sevi moki:
vai zini, draudziņ, tie nav joki!”
Ko atbildēt es viņam varu?
Kā paskaidrot, kamdēļ tā daru?
Ir pagriezies tā dzīves rats,
ka nespēju to saprast pats.
“Tev priekšā cita dzīves taka”-
man saprāts iekšā klusi saka,-
“Un ceļā šajā ēnas valda
un drupačas no dzīves galda”.
Ir lemts man maldu purvā grimt,
līdz sirdij pienāks laiks jau rimt,
un labāk vienam man tur doties –
no sapņu valgiem atbrīvoties.
Tā abi sēžam – dzeram tēju,
vecais Jonjs ar jūras vēju.
Pār līci rietos skats mans kalts
un vēja elpā vārds Tavs šalc.
KOMENTĀRI