Veltījums Justīnes Kolītes un Ivo Bērziņa kāzām 18.07.2008.
Kad pelēki mākoņi satumst virs kļavām
Un asaras rūgtas pār vaigiem kad rit;
Kad negribas domāt par jūtām vairs Tavām
Un vārdi vēl neteikti sāpīgi sit –
tad atceries dienu, kad solīji vienu
Un gredzenu pirkstā kad uzvilki man;
Tu atceries vienu, šo vienīgo dienu,
Kad vārdi tik skaisti pie galda šī skan…
Viss, kas rūgts, tas nāk un aiziet;
Viss kas salds, tas nāk un iet;
Arī negaiss vienmēr pāriet,
Pāriet viss, kas pareizs šķiet
Sevī ieklausies un saki:
Dzirdi, ārā putni dzied!
Laikam abi esam traki,
Nezāles ja sirdī zied!
Runā, ka mīla uz brīdi tik atnāk;
Runā, ka mīla tik enzīms ir tāds;
Varbūt, ka dažiem patiesi tā sanāk,
Maldos sapinies dzīvo ka kāds.
Neļauj, lai sirdī Tev nezāles sazeļ;
Neļauj, lai dusmās Tev iekliedzas prāts
Gredzens Tev pirkstā lai debesīs paceļ;
Atceries vārdus, ko teica Tev kāds
Droņos kļavās ielec zvaigznes,
Svīre kaut kur pļavā dzied;
Mīlestība sirdis aiznes –
Pasaule tik skaista šķiet;
Izaugs bērzi lauka malā;
Bērni dzīves takās ies –
Vasarā vai skaudrā salā,
Šodien teikto atceries
KOMENTĀRI