Tumsa pār Rīgu. Rokbalāde

Kopš mums brīvība ir dota,
mūsu dzimtās zemes rota,
jaukais zieds pie Dzintarjūras
pagaidām vēl kaut kā turas.

Parkos klusi liepas zied,
māmuļas ar bērniem iet,
saule zvanu torņus zeltī,
dzejnieki tai dzejas veltī.

Rīga – māmuliņa sirmā,
daudzās sirdīs viņa pirmā.
Varas nāca, varas gāja,
taču tā tik spēkus krāja.

Tumsa viņu bieži klāja,
karos viņu dedzināja,
laika zobi viņu grauza,
simtreiz būvēja un lauza.

Negribēja Rīga liekties –
centās tā pret sauli tiekties,
taču tagad deputāti
laikam pieveiks mūsu māti.

Politika, politika –
Rīgai tās visvairāk tika.
Politikai vajag naudu –
jāgrābj tā ar pilnu jaudu.

Partijas, kas krēslos tika,
domā: Rīga – maizes rika!
Badīgas tās nezin joka –
to bez sviesta iekšā loka!

Tā pa klusam te uz vietas
kārto viņas savas lietas
un par sirmās Rīgas naudu
palielina savu jaudu.

Tur, kur nedrīkst būvēt – būvē!
Tarifus tik augšā skrūvē!
Piecus gadus vienu ielu
pāri klāj ar naudu lielu!

Bērnudārzus atdod firmām,
kas dod ķešā, tām dod pirmām.
Prihvatizēt visu ļaujam,
kultūru un sportu graujam.

Ja ko ar pa starpai ceļam –
tautas plecos maksu veļam.
Varam solīt, varam krāpt –
ka tik ķešā varam grābt!

Un lai viss ir likumīgi,
izliekamies tikumīgi:
koncepcijas prezentējam,
tautas naudu vējā sējam.

Pensionārus liecam ragā,
guruši kas darbā smagā –
štrunts par cilvēciņiem veciem,
pelnām mēs uz viņu pleciem!

Presē lielāmies ik dienas,
ka par tautu rūpes vienas.
Vai ar sūdzamies par dzīvi,
ka mums tauta nedod brīvi.

Intrigas pa Domes māju,
ka nav vietas, kur spert kāju.
Visu vajag lauzt un graut,
lai pa lēto spētu raut.

Kamēr pilnvaras vēl spēkā,
apkārt naudai visi lēkā –
ka tik nepaliktu bešā,
ka tik paspēt ielikt ķešā!

Jo pēc tam jau citi nāks –
savas ķešas pildīt sāks,
kamēr naudas maiss nav ciet,
pilsēta var purvā iet.

Kredītus no bankām raujam,
visu ieķīlāt mēs ļaujam –
galu galā tauta atdos
un tas nebūs šajos gados.

Ir jau jādomā bez steigas
pelnīt, pilnvarām kad beigas:
tādēļ radām siltas vietas,
liekam radiņus pie lietas.

Tagad lobēšana modē –
tirgus iet kā īstā bodē:
pirms vēl konkurss rīkots kāds,
viss tiek iepriekš sarunāts.

Princips ievērots tiek svētais –
nav pa kabatai mums lētais.
Galvenais ir biezi vadīt,
nevis vērtības mums radīt.

Un ja tauta sāk mūs pelt,
var uz lejām visu velt:
tur tie vainīgie tiek rasti,
tiem tad žmiegsim arī asti.

Kaut jums rīkles ir no alvas,
zivs jau vienmēr pūst no galvas.
Cik tad var tās lejas gānīt,
liekuļot un masas mānīt?

Šodien kāds par sekām domā,
kādā Rīga rīt būs lomā?
Pārdota un ieķīlāta,
izsaimniekota bez prāta.

Ārzemniekiem lielie prieki –
jātērē nekas nav lieki,
paies laiks un būs viss viņu,
lēti ņemts ar domes ziņu.


Mīļā Milda centrā sten:
tā to ņēmuši nav sen –
savu mātes tēlu braši
varo bāleliņi aši…

Sarakstīts: 1999
Ieskaņots: 2025