Pārcilājot papīra kaudzes, lēnām atrodu senus darbus. Šis būs par apaviem…
Kā papēži tās dāmas maitā,
kad vēlas iet šīs cēlā gaitā –
kad prāts ir īss un kājas garas,
tad nav pār tupelēm tām vara.
Bet, ja tās kājeles ir strupas,
tad izskatās šīs makten glupas.
Re, viena šīberē pa priekšu:
dibens atšauts, purngali uz iekšu –
kā soli sper, tā līdzsvars zūd,
kaut, pieturot, pie dupša grūd!
Kāda cita, tā kā gulbis, cēli,
čāpo it kā sitot pēli –
kā soli sper, tā nodreb iela
no tā papēža, tik liela!
Ir dažas tādas platformētas būtnes,
ko redzot, liekas, citplanētu sūtnes:
es vienmēr priecājos ar baudu
redzot uzvaru pār zemes pievilkšanas jaudu!
Piens un medus – lauciniece kāda
tā kā cirkā priekšnesumus rāda:
klupdams, krisdams savos nulle desmit metros
kaut kas klunkuro uz priekšu getros…
te pa kreisi, te pa labi
gāžas papēži nu abi –
meiča Rīgai tagad rāda
laukos mode nu ir kāda!
Cita, pussaliektām kājām
no darba laikam vērpj uz mājām:
viena krunka – dupsī, galvā,
augstpapēžu kurpes balvā!
Divas viena otru stutē,
čupačups tām abām mutē;
kājas sākas tām no zoda,
zābaki – no paša goda!
Līkas kājas, spalvas gaisā,
aizbrien viena ģīmī baisā –
viņai kājās īsti tanki,
var to apskaust visi panki!
Augums kaifīgs, seja – feja,
taču visu maitā leja –
mātes kurpes tai par lielu,
trin uz nebēdu nu ielu!
Gribas redzēt ielās tēlu
pretīm nākot gaitu cēlu;
tādu, kurai pielīp skats
un tu iztaisnojies pats …
Redz kur, tur jau viņa nāk –
tā tik mana mīļā māk –
tā, kam roku gribas sniegt
un ceļus viņas priekšā liekt!
