Aizgājusi vasariņa

Saule gariem zobiem kož,
rīta vējš pēc ziemas ož,
putni nedzied vairs, bet ķērc,
ledains lietus mani mērc

Aizgājusi vasariņa,
nav vairs ziedu vainadziņa,
tikai atmiņās vēl viņa –
tā kā gaiša pasaciņa!

Vējā aizkritusi balss,
sirdī saskrien rudens sals,
siltumu jau prasa kājas,
kaķis, suns un arī mājas.

Vientulība sirdi plēš,
kā no kokiem lapas vējš,
galvā rūgtas domas mijas,
ceļš mans debesīs jau vijas

Dzīve pretim ziemai trauc,
naktīs sirds pēc mīlas sauc,
lai kā liktens kārtis jauc –
iznāk tikai neatļauts!

Aizgājusi vasariņa,
nav vairs ziedu vainadziņa,
tikai atmiņās vēl viņa –
tā kā gaiša pasaciņa!