Kā piedzimu? Es neatceros
un nez vai kādreiz man tas zināms taps.
Jūs teiksiet – vajag zinātājiem jautāt!?
Bet visus zinātājus sen jau aijā kaps.
Es atceros, kā pāri šūpuļgultai
liecās vecāsmātes sirmais tēls,
bet seju neatceros – bija toreiz
laikam pārāk tumšs un vēls…
Vēl atceros, kā slimam guļot
pie manis ciemos nāca veļi –
kā klusi raudāju un trīcēja man ceļi,
līdz mīļās māmulītes siltās rokas
mīļi apkampa un izbeidza šīs mokas…
Tad saldā bērnība tur tālās Kalnamunās
ar čigāniem un veco lupatžīdu;
ar vilku acīm mēnesnīcās
un mīļās tantes balti berzto grīdu…
Vēl šodien atmiņās
virs sērsnas svaigais sniegs
un pēc pirmās rīta pļaujas
siltais piens un saldais miegs;
pirmās zaļumballes neviltotais prieks,
kad jūdzes septiņas līdz Rozēniem
ar veco Urni noiet bija tīrais nieks.
Šīs mazās, jaukās atmiņas –
kā saules stars tās mani vada
jau tik sen – gads aiz gada
un neviltotu prieku sirdī rada…
Tad Berģu laiks un pirmā skolas taka;
visskaistākā uz pasaules tēva pirktā jaka.
Pirmā mīlestība un pirmā zilā acs
un lielais prieks, ka visu spēju darīt
pats…
Bet ne jau viss šai dzīvē var būt skaists –
no trešās klases tieku internātos laists:
tālā Gaujiena ar bēdubrāļiem, māsām
un ikdiena ar pelēkām tik krāsām…
Bet sirdī ticība kā Gauja palo –
bēgļa gaitas ceļu man uz mājām skalo
cerībā tur atrast bērnu dienu glāstus…
bet ne jau vienmēr dzīve
sacer tikai skaistus stāstus.
Ko varu teikt par tām es dienām?
Tik to, ka bērnam nenovēlu tās nevienam:
kad mīlestībā sirds uz mājām raujas,
bet tur tik vecāki, kas dienu, nakti kaujas!
Kad beidzot tiku pusaudža es gados,
ar “kaķeni” jo cieši biju rados:
ja kaut kur ciemā lielāks troksnis skan –
tur noteikti bij jābūt arī man!
Uz pļerkšķa sēžot dienu, nakti
bez izpūtēja vienmēr biju es uz vakti
lai tautai būtu miegs kā siets
un līdz ar suņiem tiktu gana riets.
Tās bumbieru un plūmju ražas lielās,
kas tika nolasītas svešās ielās –
tās atceroties vēl joprojām vēders rūc
un nožēla par dārziem tiem, kur nebij
būts…
Vai gadiem ejot klusāks biju?
Nē. Tik plašākus ap ciemu lokus viju.
Ballītes gan Ķekavā, gan Rīgā
un meičas gana jaukas siena migā.
Pa starpām mācības nez cik un kādās skolās
un vienmēr jaunais Jonjs tik tēvam solās:
Ni, ni! Pa kreisi vairs ne soli!
Bet rītā jau pie mātes mūk uz Doli…
Tad nāca pirmais lielais zaudējums
un līdz ar viņu mājās vīra prāts –
vairs mātes nav un paliek neizteikts
ir viss, kas gadiem ejot krāts.
Nāk pirmās pārdomas par dzīves jēgu,
no kuras es tik daudzus gadus bēgu.
Tas bija lielo pārvērtību laiks,
kad dzima manī dzejnieks maigs
Nu ko var teikt par tālākajiem gadiem?
Tik smilšu kalnā atvadas no mīļiem radiem.
Sūrā darbā akmens kalnā velts
un dzīves jēgai pamats celts.
Ak, darbi, darbiņi! Tos aprakstīt nav vērts!
Gan slavēts tajos esmu es, gan pērts…
Tik kriksīti pa kriksītim es zināšanas krāju
un vērtības, kas silda dzimto māju.
Tā solīti pa solim līdz šai dienai
viss dzīvē manā veltīts cerībai ir vienai:
kad beidzot būšu beidzis savu moku,
tad debess vārtos Pēters paspiedīs man roku
un vēlāk, tēju dzerot, teiks:
Mēs sen jau tevi mājās gaidījām.
Nu, sveiks!
KOMENTĀRI