Par Tēvzemi un Brīvību

Tā nu gadījās, ka tēva ģimene par dalību 1905. gada notikumos tika izsūtīta no Latvijas uz Krievzemi. Vectēvs bija tiltu būves inženieris un tika izmitināts netālu no Maskavas. Tēvs dzima 1904. gadā un savu apzinīgo dzīvi bija spiests sākt Krievijā. Tur tad arī sagaidīja revolūciju kā palīgstrādnieks aviatora Sikorska darbnīcās Pēterburgā, mācoties mehāniķa amatu. Latviešu diaspora Pēterburgā bija plaši pārstāvēta arī ar latviešu strēlniekiem, kuru pulks bija pilsētas garnizona sastāvā.  Tur tad tēvs arī sapazinās ar daudziem tā laika strēlniekiem. Par vienu no viņiem ir šis stāsts.

Biju mazs zēns, kad tēvs ņēma mani līdz ciemos uz Juglu pie viena no tā sauktajiem “sarkanajiem” strēlniekiem. Viena no tiem, kas apsargāja Ļeņinu. Tur saklausījos daudz interesantu stāstu par strēlnieku gaitām un vēsturi. Un tā bija pavisam savādāka vēsture, nekā mums mācīja skolā un kādu mums to pasniedz vēl šo baltu dienu. No šiem stāstiem cauri gadiem esmu iznesis vienu atziņu: Latviešu karavīrs, lai kādā krāsā būtu krāsots, VIENMĒR ir karojis, lai Latvija būtu neatkarīga zeme. Otra atziņa: ja vēsturi varētu pārrakstīt, latviešu strēlnieki darītu visu, lai Oktobra revolūcija nenotiktu…

Par Tēvzemi un Brīvību,
pirms daudziem gadiem,
mēs šķīrāmies no meitenēm,
no dzimtenes un radiem…

Par Tēvzemi un Brīvību
mēs svešos karos gājām,
lai svešus kungus izdzītu
no savām tēva mājām…

Par Tēvzemi un Brīvību
un auseklīti šūto,
par savas tautas likteni
mēs gājām ceļu grūto…

Par Tēvzemi un Brīvību
mēs sitām visus baltos,
mēs ratā triecām sarkanos
un vācus, dzelzī kaltos…

Par Tēvzemi un Brīvību
mēs bailēm acīs smējām
un Tīreļpurva muklājos
vāciem nāvi sējām…

Par Tēvzemi un Brīvību,
lai Latvija reiz rastos,
mēs savas līvu asinis
lējām Dņepras krastos…

Par Tēvzemi un Brīvību
mēs puvām purva rāvā
un peldējām pār Sivašu,
lai kristu krastā stāvā…

Par Tēvzemi un Brīvību
mēs nesām vācu krustu,
lai augstienē bez nummura
reiz nebūtībā zustu…

Par Tēvzemi un Brīvību
mēs kungus ragā liecām
un pašu māju kangarus
no dzimtās zemes triecām…

Par Tēvzemi un Brīvību
mēs trimdas sāpi nesām
un, aiziedami aizsaulē,
kā pēdējos tos dvesām…

Par Tēvzemi un Brīvību,
par dzimto tēva sētu –
ja liktenis tā nolemtu,
mēs atkal celties spētu!