Aglona. Cakuli.
Cirīša dzelme.
Latvijas aukstums.
Latgales svelme.
Niedrājus vējš,
kā vectēva roka –
barga, bet taisnīga,
saudzīgi loka.
Upuru pussalā
spīganas buras.
Aglonas Cakulos
svētuguns kuras.
Svēta, jo svētīta
saimnieces rokām.
Degta ar darbu
un dvēseles mokām.
Aglonas Cakulos
jūties Tu dzīvs;
no ikdienas rūpēm
un smaguma brīvs.
Ja pelēkas paliek
Tev debesu krāsas –
uz Aglonu dodies,
pie Latgales, māsas.
Cakulu mājās prot
ciemiņus gaidīt.
Sasildīt sirdis
un pavadot smaidīt.
Aglonas pusē tas
raksturīgs tikums,
jo devējam atdodas –
tāds Dieva likums.
Ne jau pēc zelta
tiecas mums sirds.
Ne jau pēc krustiem,
kas debesīs mirdz.
Pietrūkst tai mīlas,
pietrūkst tai dabas
un dzīve ir tukša,
ja nav tai tās abas.
2005 (Mihalīnai)
KOMENTĀRI