Rāzna

Rāzna

Tur, kur saule rīta pusē
degunu pār kalniem ceļ,
staigājot pa savu zemi
usnes, nātres kājas dzeļ.
Latgaliena. Mana puse.
Kalni, lejas, ezeri.
Tu mums mīļa katru dienu –
dzeri tu vai nedzeri.

Ne par pjanku būs šī dziesma,
bet par zilu debesi.
Tā par Daugaveņas brāli,
viļņos maļ kas mēnesi.
Nebrauciet uz dienvidjūru
siltā saulē sildīties:
labāk brauciet jūs uz Rāznu –
palikt dzīvot gribēsies

 

Rāznas ezers – pasaulē tu tāds tik viens.
Rāznas ezers – saule, meitenes un siens.
Stradu krastā dzeru alu,
Stradu krastā jūtos brīvs;
tikai īpašuma zīmes
laužot kļuvis nedaudz stīvs.

 

Slēpot brauc te Pēterburga,
peldēties brauc Sidneja;
un par Rāznas zivīm sapņo
stagnātiskā Eiropa.
Bagātie ar jahtām braukā;
vietējie tik alu dzer:
Latgale, kā vienmēr, draugiem
savas durvis vaļā ver.

Kam mums Ameriku tālo,
kam mums plašo Eiropu?
Svešu debespusi mīlēt
negribu un neprotu.
Lai par čangaļiem mūs saukā,
lai par dzērājiem mūs teic –
mani Rāzna katru rītu
tā kā mīļa māte sveic.

0
Newer Post
Older Post

KOMENTĀRI

WORDPRESS: 0