Dienā, kad viņš tiek guldīts smiltājā
25.01.2005.
Stāv vīri skarbām sejām,
tik acīs skumju valgums spīd.
Skanot rekviēma dzejām
uz zārka pirmā zeme krīt.
Plūst asaras pa mīļiem vaigiem
kad domas kavējās pie tā,
kā runāji tu vārdiem maigiem
vēl nesen kādā vakarā
Lāpstas Tevi apbērt steidzas
un smiltīs tiek jau iespiests krusts –
vēl neticu, ka viss te beidzas
un tukšums sirdī nav vēl justs.
Vainagi ar ziediem mijas
un brīdis iestājies ir kluss,
tik kliedziens mēms man krūtīs vijas
pēc drauga, kas pie kājām dus
Kāds blakus acis slepus slauka –
vīrs, kam asras rādīt spīts
Pie rokas turas meiča jauka
domās ejot Aldim līdz
Un vakarā, kad zvaigznes kritīs,
man, glāzē skatoties, nudien,
pavisam tā kā senāk šķitīs,
ka blakus tu tepat aizvien
KOMENTĀRI