Arī tā ir dzīve …
2004
Nāk riebums dzejot
ja bradāts tiek
pa sapņu vārgām stīgām
ar nemērītām lamām
ak, nedrīkst fantazēt?
tik to, kas ausīm tīkams
tavējām …ne tām
kas klausās?
ādas biezumā
viss mērīts
zem mizām
serde pūst
un nebrīnās neviens,
ja ozols pēkšņi lūst
kam dzejā skaņa lieka
kam atskaņas sniedz prieka
kas lasot raud
un slepus acis slauka
kas tikai pasmejas
un apdalīts
no dzīves tālāk brien
tā tas arvien –
zem mizām serde pūst
un bieži riebums dzejot
bet zināms jau
ka ozols arī lūst
un arī raud
kaut arī nievās smejot
un tomēr rakstīšu –
lai meklē blusas
jo zinu, raudāsiet,
kad pienāks laiks …
KOMENTĀRI