Kad skumji kļūst un vientuļi,
kad paraudāt es vēlos –
es eju meklēt Antruci,
jo zinu – mani žēlos!
Kad priekā dejo mana sirds,
kad gūstu labu ziņu –
es eju meklēt Antruci,
lai dalītos ar viņu!
Kad pusnaktī es guļu viens
un gribas glāsta silta –
par Antruci tad domāju
ar smaidu un bez vilta!
Kad noriebies pavisam darbs,
viss ārā krīt no rokām –
es tūdaļ zvanu Antrucim
un aizmirstu par mokām!
Kad spogulī es vēroju,
kā gadi matus sirmo –
es atceros tad Antruci
un mana sirds tad virmo!
Cik jauki, ka man esi Tu!
Cik mīļas tavas rokas!
Ar Tevi kopā zudušas
ir vientulības mokas!
KOMENTĀRI