Ak, šī dullā jaunība!
Vakar plītēt taisījos
lūdzu Annu, Ješku
Visu dienu mazgājos
un skuvu pliko pļešku
Un, kad diena satumsa,
zvaigznes dega spoži
kaut kur saprāts pazuda
un visi mani groži:
Annu projām patriecu
Un viņai līdzi Ješku
Ilgi tumsā taustījos
līdz atsitu sev pļešku
Zilās brilles izvilku
un savu dārgo hūti
trolejbusā iesēdos
un braucu raudzīt brūti!
Jo viena meiča prātā vien
un viņas slaidās kājas
sirds pie viņas vienas skrien
pie viņas kājām klājas!
Ek, paraudzīties actiņās
pilna mēness naktī
un ar viņu sakļauties
nedalāmā taktī!
Kad no rīta pamodos
galva tā kā spainis
guļ zem galda Anniņa
un viņai virsū Rainis
dzejas dienas vakarā
beigušās bij labi:
Ješka citē Anniņu
Bet Jonja mīlē šņabi!
