Ardievas, auseklīti!
Bija doma veidot dzejas ciklu “Mēs Eiropā”. Viens no ciklam veltītajiem darbiem:
Briljanti sniegā
Briljanti sniegā –
eju un lasu
netīrā sniegā
likteņa rasu
Ilgu mūžu, Rīga!
Doles pusē krāces skaļi smejas
Droņu serenāde
Kad mēness spožš kā bumba logā lielas
Un tuvā meža malā ķīve sauc
Rīgai 800.
Rīgai astoņsimtais gads.
Tik pat vecs es jūtos pats.
Kā gan ne, ja visa dzīve,
mīlestība, darbs un brīve
dzimtā pilsētā pie jūras
liekas gadu simtiem turas.
Rīgai astoņsimtais gads.
Tik pat jauns es jūtos pats.
Kā gan ne, ja Rīga zaļo
un ar Doma zvanu skaļo
sauli sveicina un mūs,
un tā tas gadu simtiem būs.
Rīgai astoņsimtais gads.
Tik pat varens jūtos pats.
Kā gan ne, ja mīļā Rīga
tik daudz gadus jūgos slīga,
taču turas vēl un zeļ,
jaunas pilis parkos ceļ.
Rīgai astoņsimtais gads.
Ātri griežas laika rats.
Kamēr dzīvs vēl tautas gods,
kangarus šeit gaidīs sods.
Naidnieki tiks projām dzīti
visai pasaulei par spīti!
Kamēr vīrišķība turas
Atzīšanās par vētrainu dzīvesveidu un mūžīgo iedvesmas meklēšanu. Kāpēc dzejnieks mostas svešos palagos un ko par to saka sirds?