Doles pusē krāces skaļi smejas
uz jūru Daugaviņa savu bagātību veļ
vēl nezin krasti vācu sejas
kad augstā krastā līvi Rīgu ceļ
Gadu simtiem karos drupās gāzta
tā pārvēršoties tikai plaukst un zied
Tā nebaidās no laika lāsta
jo Daugavgrīvā vienmēr saule riet
Tā pastāvēs, ja abos krastos dzīvos dziesma
tā pastāvēs, ja iesi laikam līdz
tā pastāvēs, ja sirdīs kvēlos liesma –
tev tikai viņai nedaudz jāpalīdz
