Ausekļiem. Vīzēm.
Lielvārdes jostām.
No pilsētām. Laukiem.
No skolām un ostām.
Rīgā. Kā vienmēr,
ceturtā gadā,
dziesma aiz rokas
latvieti vadā.
Latvietis pasaulē.
Tālu vai mājās.
Suminot dziesmu
pieceļas kājās.
Asaras acīs.
Sirdī. No prieka.
Kļūstam mēs balti
un bēda ir lieka.
Lauztas ir priedes,
kas stāvēja kāpās.
Latvietis vergo
vai mūžīgi lāpās.
Pili. No gaismas.
Tumsā. Bez guns.
Mūžam viņš meklē.
Uz puna aug puns.
Tikai, starp pelniem,
kā ogle, kas kvēl,
dziesma un cerība
silda to vēl.
Dejojot. Dziedot.
Latvieša spīts
veļ akmeni. Kalnā.
Kur gaida to rīts.
Kur debess – kā dziesma.
Kur gaisma – kā deja.
Kur acīs deg liesma
un sirdī dzimst dzeja –
gadsimtu gurdumā
sēta un ravēta.
Ar asinīm skalota.
Akmenī gravēta.
Un spītējot. Vējam.
Kangariem. Spītā.
Stādam mēs priedes
atmodas rītā.
Dziesmas. Tās saknes,
kas Dzimteni tur.
Cerību ogles
kā rītausmu kur.
No Vidzemes. Latgales.
Meitas. Un vīri.
No Kurzemes. Zemgales.
Sirdī tik tīri.
Pasaulei. Dziesmu.
Dāvina. Mūsu.
Klausies! Notīri
dvēselei rūsu.
KOMENTĀRI