Ko varu pasacīt, es, mirstīgais, par sievietēm ko jaunu?
Par Jums jau viss ir pasacīts tik daudz!
Par viņām nevar teikt ne labu un ne ļaunu.
Par skaisto tikai skaistu pateikt ļauts!
Mēs ikdienā tās nemanām, tik redzam, kā koridoros viņas garām iet
Un bieži acis ciet sev sedzam, kad pārāk smags tām solis šķiet!
Mēs darbu darītu no viņām gaidam, lai sausi pateiktu: paldies!
Un, it kā iejūtīgi, smaidam, ja grūtāk darbs kāds viņām iet!
Kad augsto sfēru sanāksmēs mums prieks par labiem vārdiem teiktiem,
Vai atceramies mēs, kam jāpateicas ir par ikdienišķiem darbiem veiktiem?
Tik svētkos, jubileju dienās, kad visus vieno vīns un galds,
Kāds patiess vārds skan darba vietu sienās un rūgtais biķeris kļūst salds!
Ko varu pasacīt par viņām, ar kurām tiekos vai ik dien?
Ar kurām mūsu darba dienas roku rokā kopā skrien?
Tik daudz jau pateikts ir un smaidīts, ka vēl kāds vārds man liekas lieks.
Varbūt, ka manis teiktais nav kas gaidīts, bet ziniet — redzēt Jūs ir prieks!
Un tāpēc pacelsim mēs glāzes, lai, cienot, iedzertu par Jums:
Par sievām, kolēģēm un mātēm, par tām, kas vienmēr blakus mums!
2005
Related Images:
KOMENTĀRI