Eju es pie vējoņa
Šodien dabas māte
asaras lej rūtīs
jāiet man pie vējoņa
ar auseklīti krūtīs
pačākstējis auseklīts –
nokritīs, ja pūtīs
šodien mums no rietumiem
negaiss sitas rūtīs
Milda savas zvaigznītes
nedroši tur rokās
no augšas viņa labi redz
kā viņas tautai sokās
katru gadu kangari
viņas zemi pārdod
viņas senču sakrāto
mantojumu ārdot
No rietumiem brauc pačurāt
jaunkundzei pie kājām
savas dogmas uzspiežot
dzīvo, kā pa mājām
direktīvas, regulas
no pārpilnības raga
atstājot šai zemītei
tik, cik melns aiz naga
Gan jau viņa izdzīvos
pat ar kalpa algu
bet, ja tomēr nesanāk –
bāleliņ, ņem valgu
bet, ja tomēr nesanāk –
bāleliņ, ņem valgu
Pilī rokas noplāta –
veselība slikta
ja ar muti pārāk brauc –
saeima būs pikta
nedos jaunu autiņu
vasarnīcu Nicā
desu vairāk neredzēs
ne rosolā, ne picā
Tomēr, vilcis ancuku,
es uz pili eju,
domās lēnām turpinot
šo drūmo, auksto dzeju
aiz tumšām brillēm paslēpis
savu lepno godu
domājot par likteni,
kas sūta mums šo sodu
Varbūt kādreiz atvērsies
Rīgas piļu durvis
un saimnieks tajās iesoļos
kā liels un varens burvis
tam līdzi atnāks Imanta
un citi zemes sargi
lai kangariem reiz pienāktu
tiešām laiki bargi
Cerība mirst pēdējā –
tas visiem zināms fakts
ar saules lēktu izbeidzas
vienmēr tumšā nakts
Cerība mirst pēdējā
pirms pienāk tumša nakts
