Manas dzejas tā kā sejas –
vienas raud, bet citas smejas;
dažas sanāk tā kā rejas,
citas tā kā dziesmas lejas
Kādam lasot skumjas rodas;
cits tūlīt pēc mīlas dodas;
kādam – pārdomas par brīvi
un cik ko mainīt esam stīvi
Kādam skats uz dzīvi mainās –
viņš redz sevi dzejas ainās;
citam – nopūtas tik grūtas,
sajūt dzejās senās jūtas
Ir vēl tie, kas dzejo prozā –
tiem vajg tēmas melni rozā:
tiem vajg haikas aļā “mūsu” –
noņemt domāšanas rūsu
Dažiem vispār vārdi lieki –
tikai lasīšanas prieki;
daži pieri grumbās rauc
un pēc nopietnības sauc
Tikai pats es laikam vēlos
rādīt dzīvi spilgtos tēlos,
ka valoda nav tikai proza
kuru tagad “dzejā” groza
Ka atskaņās tik dziesma rodas
kas pie sirds un dvēs’les dodas
un, ja šī dziesma Tevī skan,
tad labi Tev un prieks ir man
KOMENTĀRI