Oda lauku talkām

Oda lauku talkām

Pavasaros, rudeņos; sausās pļavās, ūdeņos. Skats uz notiekošo laukos šodien mērāms dzertos traukos …

Oliņ, boliņ, džimpā, rimpā,
kājiņ, vējiņ, bums!
Es, kā dzejnieks, rīmes skaitu –
jāstrādā būs Jums!

Pavasaris lauku sētā,
saule zaķus apkārt mētā,
talcinieki spaiņiem rokās
kartupeļu vagās lokās!

Bagātiem jau viss vienalga,
kalpiem maksāta tiek alga –
tie tad sēj un tie tad pļauj,
budzim naudu ieraust ļauj.

Vienkāršs zemnieks lauku sētā
lūko tikai pēc kā lētā,
tāpēc pilsētniekus sauc,
lai tie līdzēt talkā brauc.

Pilsētniekiem tas ir prieks,
vietējiem kāds strādnieks lieks
un pēc tam, kad strādāts labi,
iemesli ir sadzert šņabi!

Tupeņus vajg vagā raust,
runkuļus un bietes spraust,
burkānus un dilles sēt,
vecās dobes izravēt…

Siltumnīcai plēvi klāt,
veco kūlu neatstāt,
ābelēm vajg apgriezt zarus,
sacirst pupām kārklus garus!

Talkas dienās redzam ainas,
kurām tiešām nav ne vainas –
tā vien vārdi paši prasās
jauki sabirt rīmēs ašās!

Tātad:

Vai tā ķēve, vai tas traktors –
galvenais ir eiro faktors,
bet ja saimniekam to nav –
pats viņš savu arklu rauj!

Rīgas dāmām brilles ragā –
baidās saķert cērmes vagā:
nu šīs gumijotām pleznām
rušinās pa dobēm gleznām.

Māte kliedz pa visu lauku:
“Meitiņ, atnes sēklas trauku!”
“Māmiņ, mīļā! Sēkla beidzās!
Janka šonakt pārāk steidzās!”

Vīri šodien spēkus saudzē –
liek pa diviem maisus kaudzē!
Pienāks vakars, tad būs pirts –
jāspaida būs skuķēns tvirts!

Saimniece pa māju skraida,
galdus klāj un viesus gaida:
talka nav jau katru dienu –
liek uz diviem polšu vienu!

Tālie radi tuvos radus
redzējuši nav cik gadus –
priekos iekšā šņabi lies
un tad izkauties tie ies!

Mazais Jurīts cīnās sūri –
nevar valdīt pļerkšķim stūri:
cinim virsū brauc un… būc!
pļerkšķis opim virsū rūc!

Divi vagā trešo meklē –
kādā pazudis šis peklē:
gāja klētī brāgu liet,
taču pielējies būs, šķiet!

Meitēns cītīgs vagā lokās,
puisēns nopakaļus mokās:
kā šī stādu vagā sprauž –
puika acīm dupsi grauž!

Krancis, priecīgs ne pa jokam,
arī redzams zemi rokam –
tad, kad talkas dienas beigsies,
desas ārā rakt viņš steigsies!

Daži, ieņēmuši sīvo,
eiforijā tagad dzīvo –
lauka vidū spriež par dzīvi
divdomīgi tie un brīvi!

“Šitai domāšana kliba;
tam pēc jaunām meitām griba;
cita politiski sveša;
tam ar sūdiem pilna ķeša!

Pagastvecis esot ķerts,
jo no valsts nekas nav sperts;
nu bet šitā Rīgas mamma
gultā esot īsta čamma! ”

Bet, ja padomā tā labi,
visa tauta dzer tik šņabi :
tāpēc jau tik labi iet –
raudādami protam smiet!

Rīgas oma blusas ķer,
pēta tās un saujā sver:
“Agrāk gan bij īstas blusas –
tagad slinkas tās un klusas!”

Mācītājs gar lauku brauc,
talciniekiem veiksmes sauc;
atgādina laiku rast
un pie biktes atnākt prast.

Traktorists zem ūsām lādas:
“Re, šim galvā domas kādas!
Sieva vienreiz, tā kā likts,
gājusi jau bij pie bikts!

Mājās bija tik no rīta
tā kā vista gaiļa mīta!
Dienas trīs bij slikta dūša,
nelaida pie sava kūša!”

Tenterēdams vagā garā
arī nāburgs talkas varā:
Mazliet pamīcījis pļavu
ies un dzers viņš v nahaļavu!

Bērniem arī dupši putās –
var te spēlēt spēles krutās:
visiem šaujamie ir rokā,
sēž pa diviem katrā kokā!

Kādam modrība sāks zust –
dabūs to uz ādas just:
vai ar cemmi kuprī šaus,
vai aiz kājas gaisā raus!

Jaunā lelle vagā snauž,
Liene sēklas gurķi grauž:
sāk pēc kaut kā drūmi ost,
kad tam gurķim gali nost!

Vējiņš pūš uz māju pusi,
kas tam ceļā – paģībst klusi;
kāds nu zemessargus lūko,
lai tie ķer, kas viņus cūko!

Mamma tampaksus bāž nāsīs,
žagars līdz – nu sīko mācīs!
Lienei paliek vaidziņš bailīgs –
brēc, ka lelles dibens vainīgs!

Vecā zāle izplēn dūmos,
aizdomīgs kas notiek krūmos:
ko nu tumsu tagad gaidīt?
Dūmos kāds sāk skuķi spaidīt!

Tēvam sanāk čurāt iet,
vainīgos tas noķer ciet:
pērkons dimd un zibens sper –
meitu ģēģeri šis ķer!

Beidzot vagas ir jau ciet,
laiks pie galda visiem iet!
Te tad viss nu arī sākas –
visi talko tā kā nākas!

Kas par baudu! kas par smeķi!
Šņabi dzert un uzkost speķi!
Vecās, labās ziņģes griezt
un par politiku spriest!

Lielīties ar dižiem blatiem,
mājām, eirikiem un ratiem,
dūres vīstīt, zobus griezt
un ar kauliem sievām sviest!

Un, kad mēness logā veras,
lūkot iet, kā meitas peras –
cerībā, kad pienāks nakts –
būs kāds kreisais dzimumakts!

Tā tas laukos vienmēr rasts –
cilvēks paliek labs un prasts!
Kad viņš lakstīgalās klausās –
valgums saskrien acīs sausās!

Biezais, saki? Ko viņš dara?
Kādi darbi tam no svara?
Biezais taču biezo mētā,
tāpēc ciemiņus sauc sētā:

Tādi paši biezi saukti,
galdi importā ir krauti –
sēž un dzer un bauda dabu,
svešu kandžu sauc par labu!

Un, kad zvaigznes gaismu dedz,
nez vai viņi tās ar redz:
viskijs sakāpis būs galvā,
šķidrs salūts vien tiem balvā!

Oliņ, boliņ, vajag prast,
džimpā, rimpā, prieku rast!
Kājiņ, vējiņ, prom uz laukiem
gan pie radiem, gan pie traukiem!

2001

(izmantota Gata Šļūkas karikatūra)

0
Newer Post

KOMENTĀRI

WORDPRESS: 0