Pavasara depresija

Pavasara depresija
līdz ar zāli lien.
Tā kā veco gobu sētā
atkal ragā sien.
Putni rītā modina,
gribas raudāt man –
pārāk skaista dziesmiņa
viņiem šorīt skan.

Bērzu sulu pastrēbies
skābs es tālāk eju,
sniegpulksteņi modina
depresīvo dzeju.
Sarūdzis es pieturā
autobusu gaidu
un, ar sejas izteiksmi,
skolniekus es baidu.

Melnām acīm raugos es
saules lietās pļavās:
kaut vai ej uz kapsētu –
nebūtībai skavās.
Kādēļ, Māriņ, devi tu
likteni tik skarbu,
ja šai dienā skaistajā,
jābrauc man uz darbu?

Kamdēļ stundas jāvada
smagās tvana gāzēs?
Lūkoties kā ziedi mirst
lielpilsētas vāzēs?
Tāpēc jau kā gobu liec
mani domas ragā,
jo man jābūt pilsētā,
nevis garā vagā.

Gribas, sauli sveicot, kreklu
nomest kaut kur ežā;
putnu stāstus klausoties
eglei pieplakt mežā.
Pļavā pirmām pienenēm
ielūkoties sejās;
klausīties kā upītē
ūdens saulē smejas

Pavasara depresija.
Sirdī pērnais sniegs.
Pavasarī man no rītiem
saldākais ir miegs.