Jo sirmāks es kļūstu,
jo lielāks es bērns
un atgriežos laikā,
kad biju vēl zēns.
Kad sapņodams sēdēju
lielceļa malā,
cerot, ka redzēšu
kas tajā galā…
Tā šobrīd es atkal
pie lielceļa klusi
skumīgi raugos uz
apvāršņa pusi –
viss redzēts, viss bijis,
viss nācis un gājis,
ar smaidu ir glāstīts
un asarām klājis…
Vien nožēla dzīva,
ka nespēju prast
to zemi aiz kalna,
kā bērnībā, rast.
Ka sakrājis biju,
bet nespēju dot,
to mīlu un glāstus,
ko sirds mana prot.
Ka projām es gāju,
kad gribēju nākt,
un pabeidzis biju,
kad vajdzēja sākt!
Tagad viens pats
es lielceļa galā
un sirds mana sirmā
raud vasaras salā…
2007
Related Images:
KOMENTĀRI