Staburags. Sēžu. Logā lūkojos un ar dzejām cūkojos…

Staburags. Sēžu. Logā lūkojos un ar dzejām cūkojos…

Vakar braucu pa Čakeni gar Staburagu un nostaļģiski atcerējos 2004. gadu, kad tur biju biežs viesis..:) Tādu foršu krogu “pakāsa” …

Paradokss. Tā pati iela.
Tagad Saškas vārdā sauc.
Sēžu Lido. Staburagā.
Sirds pēc dzejas, maita, kauc.

Penkoks galdā. Tas – ar lasi.
Krūzē spirtots dzēriens kāds.
Galvā bardaks. Tikai dzeja.
Nostaļģija atkal māc.
Saška arī tepat dzēra.
Toreiz. Kad bij viņa laiks.
Savām mērauklām viņš svēra,
pārāk romantisks un maigs.
Un tāpat, uz galda stūra,
Tapa dzejs, vēl šodien dzīvs,
Drupačām un traipiem svētīts,
bet no meliem, toties, brīvs.

Pusdienlaiks. Uz Čakmarijas
meiču krāsoto vēl nav,
taču kaut kur – dziļi iekšā,
viņas gaidu atkal jau.
Saspirtotas visas dienas.
Tēvu zemei atkal vāks.
Tikko krievi projām gāja,
tagad citi kungi nāks.
Alutiņš joprojām turas.
Kaut kur miezis vēl ir dzīvs.
Dzejnieks garumzīmēs buras,
domādams, ka vēl ir brīvs.
Dzīve – draņķe. Banka – dirsa.
Valdība ir visam vāks.
Saeima, kā poda virsa,
cer, ka eiforija nāks.
Atnāks arī. Noliks kluci.
ISO zīmi pieliks klāt.
Un ar zilo zvaigžņu riņķi
tevi, Mildiņ, drāzīs, māt!

Logā balti limuzīni
Saškas ielu ravē.
Trešo dienu vecā Minna
roku stiepjot gavē.
Kontrasti. Iz tautas dzīves.
Elki. Plebeji. Un fani.
Apjukuši mēs no brīves.
Katru dienu jauni gani.
Kraukļi Saškam liek uz galvas,
dzeju rakstot prozā.
Latvju zemnieks nāk no tirgus –
leišu gaļa grozā.
Dizainisti pasistie
visur zīmē zvaigznes,
vientiesībā domājot,
ka tās mums laimi atnes.
Leiputriju meklējot
daudzi tic tai svēti.
Brisele mūs samīlēs –
četrrāpus, bet lēti.
Burkāniņus sarkanus
varas vīri dala
un šim rastam procesam
neredz, neredz gala.

Ko tur runāt?! Velti tas.
Optimistiem slava.
Tikko purvu izbridām.
Tagad priekšā grava.
Gaisa tiltus būvēsim
tā kā metro Rīgā.
Puse tautas sienāži -,
nestrādā, tik čīgā.
Nez ko Saška pateiktu,
redzot, kā mūs āzē?
Laikam jau viņš , tā kā es,
biežāk vērtos glāzē.
Nostaļģijā gremdētos.
Ielasmeitas skavās.
Tā kā akls maldītos
tavās, dzīve, gravās.
Blakus Minnai apsēstos
nopūsties par dzīvi.
Vai pie Mildas, māmuļas,
raudātu par brīvi…

Kad no rīta pamodos,
Šīs rindas ieraudzīju.
Jūtams ir, ka vakardien
Pielējies es biju.
Divas reizes miskastē
Šitās blēņas tika,
Bet dzērājiem jau taisnība –
Nelūgta un plika…

0

KOMENTĀRI

WORDPRESS: 0