logā klusi ienāk vecā ielasmeita – nakts
sirdij sajūk ierastā, ikdienišķā takts
lampu gaismā vilina applaucētais sniegs
un bez Tevis – nejaukās, atkal nenāk miegs
nez kur dodas mašīnas; nez, kas viņas trenc
domas, šaubām samītas, arī nez ko lenc
pragmatiskās prātulas noslauka kā vējš
Tava tēla pieskāriens – negaidīts un spējš
dvēselē tik putenis savu dziesmu griež
pelnītas un nepelnītas krāsas sejā sviež
aizliegtajās debesīs Tava sirds un glāsts –
tāpēc tagad neaizmigt ir bez Tevis lāsts
2003
KOMENTĀRI