Vēstules rīdziniekiem … un ne tikai. Izpilddirekciju stāsts

Gaigaļu Jānis.
01.2021.

Lai vai cik banāli tas neskanētu – mēs dzīvojam pasakainā zemē! Dieva vasarnīcā uz zemes. Zemē, kura nepazīst orkānus, tuksneša svelmi, arktikas smeldzi, klinšu pelēcību un džungļu pirmatnību; zemē kurā vienīgie baisuļi ir dažas čūskas, kurām nevajag kāpt uz astes; kāds lācis, kuru var nokaitināt, ja gribi viņa migā pārgulēt; vilku bariņš, kurš būs laimīgs, ja paspēs no cilvēka aizbēgt. Ak, jā! Vēl ir odi un dunduri! Arī skudras – mīzenes – traucē baudīt mieru… kad esi uzsēdies viņu mājvietai.
Vēl šajā pasakainajā zemē dzīvo radības, kuras sauc par cilvēkiem. Viņas vieno ādas krāsa, valoda, ar kuras palīdzību tās sazinās, likumi un tikumi, ar kuriem tās regulē savstarpējās attiecības, attieksmi pret šo pasakaino zemi un visiem pārējiem šīs ne un adekvātās planētas iedzīvotājiem. It kā visas šīs radības būtu vienādas, taču redzamā polaritāte starp viņām ir kā ekvators pret zemes poliem. Dažas radības čupojas, piedodiet, apvienojas, lai šajā pasakainajā zemē varētu dzīvot arī pasakaini. Šo čupojošos radību daļu saukšu par partijniekiem. Jo viņus vieno partijas. Ir arī indivīdi, kuriem galva ir pareizā vietā un tiek izmantota domāšanai. Šie indivīdi attīsta biznesu, jo tas ir ceļš, kā bez sirdsapziņas pārmetumiem mēģināt šajā pasakainajā zemē radīt sev un saviem tuvākajiem pasakainu dzīvi.
Vēl ir radības, kuras es saukšu par lošiem. Šīs radības domā, ka var, rīkojas kā nevajag, vienmēr ir visur un, kad vajag, nav nekur.
Ir vēl divas radību grupas: viena no tām pārstāv svētu ticību (nejaukt ar ticību Dieviem), ka citiem ir labāk zināms kas, kur un kad jādara un viņu dzīves mērķis ir šos visziņus atbalstīt, vai tas būtu kaimiņš, vai kāda cita ar harizmu apveltīta personība. Pēdējā ir dīvaiņu grupa, ar kuriem visi augstākminētie nekādi netiek galā: viņi vienkārši dara neko neprasot, cīnās par dabu un tīrāku apkārtējo vidi, zaļāku šo pasaku zemi, par attiecībām bez politikas, par draudzīgas rokas kultūru, par zemi bez fašisma – labā un kreisā, par mieru sirdīs un dvēselēs! Saukšu tās par skudrām (nejaukt ar mīzenēm).
Skudru nav daudz, jo tādu radību, kuras interesē tikai savas merkantilās intereses, ir daudz vairāk. Pieskaitīsim klāt vēl lošus un svētticībniekus, tos, kuri jau tagad dzīvo pasakainu dzīvi, un rezultātā saņemsim rūgtu atziņu, ka skudru centieni ir Servantesa Lamančas Dona cienīgi.
Rīgas domē ienākusi kārtējā jaunā vara. Ar iepriekšējās varas ambīcijām. Ja solījām – tad darīsim! Vai to vajag mūsu pasakainajai zemei vai nē – nav svarīgi! Svarīgas būs dividendes, ko var gūt no piecu gadu vadīšanas sniegtajām iespējām. Lai sasniegtu savus mērķus pieļaujams melot, apvainot, pazemot, dezinformēt utt.. Izmantojot tos, kuri ir visur un kuru nav nekur un svētticībniekus, kuri svēti tic visam, ko saka.
Visa augstākminētā preambula ir ievads stāstam par Rīgas izpilddirekcijām. Partijnieki, izmantojot manipulācijas ar sabiedrības (lasi: lošu un svētticībnieku) viedokli, ir pieņēmuši lēmumu tās likvidēt. Kaut arī man nav līdz galam saprotams, kā var likvidēt daļiņu sevis, daļiņu organisma, kuru sauc par Rīgas pašvaldību?! Izpilddirekciju darbinieki de jure ir tādi paši pašvaldības darbinieki, kā centrālajā administrācijā. Nogriezīsim kā kāju vai roku, kura dara? Pieņemu, ka vajadzētu nodzīt (likvidēt) matus no pagātnes kļūdu un šodienas ambīciju skartās pašvaldības galvas. Domas kļūs gaišākas. Saredzēsim pie apvāršņa pasaku zemi! Saredzēsim skudras ( ne mīzenes) – tās, kuras tīra un labiekārto publisko vidi, strādā no rīta līdz vakaram, bieži vien bez brīvdienām, par vienu no zemākajiem atalgojumiem pašvaldībā.
Bet nē. Likvidēsim. Apsūdzot skudras par to, ka tās cītīgi strādājušas to pilnvaru un finansiālo iespēju robežās, ko noteikuši paši partijnieki (Rīgas dome ar saviem normatīvajiem aktiem). Par šo robežu pārkāpšanu skudrām vienmēr bijis viens ceļš – meklēt citu skudru pūzni.
Runājot par sevi, kā izpilddirekcijas darbinieku, – pēc likvidācijas varbūt vajadzētu paveikt to, no kā vienmēr esmu bēdzis – kļūt par partijnieku? Forši. Būšu deputāts. Atbildības nekādas. Piedalīšos būdams mājsēdē. Diskutēšu par neko, jo visu to, kas jārunā, tev pateiks priekšā. Saņemšu atalgojumu, kurš krietni lielāks nekā tam, kurš reāli dara Rīgu tīrāku un labiekārtotu. Un par velti mācīšos aktiermākslu teātrī, ko sauc par Rīgas domes sēdēm.
Bet ne par mani ir šis stāsts. Stāsts ir par izpilddirekcijām un partijnieku liekulību.
Presē un domes vadības publiskajās intervijās par to vien runas, ka mēs – skudras, zogot; tērējot nez kam miljonus; neko nedarām; ka mūsu skudru pūzni – izpilddirekcijas, Rīgā rīdzinieki nepazīstot un nevarot atrast. Par pamatu runām tiek izmantots SKD pētījums – aptauja, kurā it kā piedalījušies pat veseli (!) 800 respondenti. Pilsētā, kurā ir 0,6 miljoni iedzīvotāju. Patiesībā tas, ka mūs neatpazīst daudzi, izpilddirekcijas darbiniekus tikai priecē, jo tas ir mūsu darba rezultātu vislabākais rādītājs. Tātad lielākajam vairumam rīdzinieku nav problēmas, kuras saistītas ar risināšanu izpilddirekcijas līmenī.
Īsi ieskatīsimies, kuri tad ir izpilddirekciju klienti. Tie, kuriem kaut ko vajag un tie, kuriem ir vai bijis kas slikts aiz ādas īpašumu uzturēšanas jomā. Tie, kas kaut ko grib uzlabot savā apkaimē vai dzīvesvietā, tie, kurus mēs represējam par nesakārtotām teritorijām, īpašumu fasādēm, graustu veidošanu pilsētā. Viņiem mēs īpaši nepatīkam – sūdzības tiek sniegtas regulāri. Tik pat, cik regulāri viņi ignorē normatīvos aktus, nesakopjot savus īpašumus un tiem pieguļošās teritorijas – ietves un zālājus. Mūsu klienti ir uzņēmēji, personas, kuras vēlas uzturēt mazdārziņus, nomāt zemi, nomāt telpas, kaut ko rakt, kaut ko labiekārtot, kaut ko tirgot utt.. Iedzīvotāji, kuri iestājoties pensijas vecumam, meklē arhīvā datus par savu darbstāžu (darbgaitām) un izpeļņām 80 – 90.gados.
Nevalstiskās organizācijas – politiski represēto apvienības, invalīdu un pensionāru biedrības ir biežs viesis izpilddirekcijās, ar kuru palīdzību tie organizē savu darbu un telpu uzturēšanu.
Ko tad izpilddirekcijas pamatā dara? Kad kājas nogurušas, vecāks cilvēks apsēžas atpūsties uz pieejamā vietā iekārtota soliņa. Nez vai viņš pateicībā zinās, ka šos soliņus ir uzstādījusi izpilddirekcija.
Jaunās māmiņas ar mazajiem bērniem dodas uz tuvāko labiekārtoto bērnu laukumu, lai bērniem būtu aktīvas nodarbes. Nez vai viņas zinās, ka šie modernie laukumi pilsētā ir izveidoti pateicoties izpilddirekciju darbam. Rīta agrumā atraktīvā sporta laukumā jebkura gadagājuma rīdzinieks var izlocīt kaulus sagatavojot sevi aktīvai darba dienai. Arī viņš nez vai zinās, ka tas ir izpilddirekcijas nopelns. Ķengaraga un Juglas promenādes; 9 peldvietas, no kurām daudzām piešķirts Zilā karoga statuss, Rumbulā, Lucavsalā, Bābelītē, Daugavgrīvā, Vecāķos, Ķīšezerā u.c.; labiekārtoti lielāki vai mazāki skvēri un skvēriņi; Lucavsalas atpūtas komplekss un daudzi citi objekti Rīgā. Tas viss ir izpilddirekciju darbs.
Pēdējos gados daudzās Rīgas vietās parādījušās skulptūras, dažādi mākslas un vides objekti, instalācijas. Ne jau Rīgas domes deputāti tās tur izvietojuši. Tas ir izpilddirekciju darbs.
Pļavnieku parka iekārtošana, Mūrnieku – Lienes, Pļavu ielu vēsturiskā veidola atjaunošana, Kalnciema kvartāls un daudz citu darbu, ko veikušas izpilddirekcijas, jau tagad veido pilsētas tēlu skaistāku un modernāku.
Šo sarakstu par izpilddirekciju paveikto var turpināt līdz in folio izmēra grāmatas apjomam. Pirms š.g. 20.janvāra Rīgas domes sēdes, kur tika pieņemts lēmums par izpilddirekciju likvidāciju, es, atklātā vēstulē domes valdošās koalīcijas deputātiem, informēju, ka ar pēdējos 17 gados Austrumu izpilddirekcijai piešķirtajiem vietējiem un starptautiskajiem Goda rakstiem, Pateicībām, Tencinājumiem un Atzinības rakstiem varam noklāt pusi sienu Rīgas domnieku sēžu zālē. Ja pievienosim vēl divu izpilddirekciju krājumus – zāles sienu būs par maz.
Un tagad mēģiniet sev atbildēt uz jautājumu: vai šādas atzinības izpausmes dod ne par ko? Tāpat vien kā augstām amatpersonām ordenīšus? Par neizdarībām? Par zagšanu? Nē. To dod par rūpīgi, kvalitatīvi, radoši un mērķtiecīgi paveiktiem projektiem, kuru rezultātu var redzēt katrs rīdzinieks un mūsu pilsētas viesis. Te jums būs arī atbilde tam, kur paliek tie, it kā nelietderīgi izlietotie, miljoni, par kuriem skaļi diskutē jaunās domes amatpersonas un deputāti, pat nemēģinot iedziļinoties jautājuma un tēriņu būtībā.
Taupot Jūsu, lasītāj, laiku, es nepieminēšu daudzos kultūras projektus, kuri ik gadus tiek realizēti apkaimēs ielu svētku, koncertu, radošo tikšanos u.c. formās. Nepieminēšu to ikgadējo darbu apjomu, ko veicam organizējot tā saucamo “100 latnieku” darbu pilsētā, skolēnu darba organizāciju vasaras brīvlaikā, ņemot dalību Probācijas dienesta programmās, nodarbinot likumpārkāpējus sabiedriskajā darbā u.c.. Nepiesaistot ārējos resursus, strādājot virs normatīvos noteiktajām stundām. Par zemām piemaksām.
Tātad, tas, ka mūs nezin, nenozīmē to, ka mūsu nav. Tas nozīmē, ka mēs labi strādājam. Un tikai mēs, mūsu tuvinieki un Die’s zina, cik tas reizēm ir grūti!
Taču realitāti vada partijnieki, loši un svētticībnieki, kuri visu zina, visu redz un kuriem uz visiem iebildumiem ir viena atbilde: vajag restartēties, jo viss ir nepareizi! Partijnieki restartēsies, jo vēlētājiem solīja pirms vēlēšanām kaut ko Rīgā restartēt, pārējie – es kā jau minēju – loši un svēti ticošie (nejaukt ar Dievticīgajiem) …
Kā piemērs klajiem meliem ir publiskotie fakti, ka izpilddirekcijās zog degvielu, iedzīvojoties uz rīdzinieku rēķina. Tikai neviens neinformē, ka Pārdaugavas izpilddirekcijā, kuru apsūdz, autotransports ir patapināts Valsts Nodarbinātības dienesta organizēto Algoto pagaidu sabiedrisko darbu organizēšanas projekta ietvaros. Jāpiebilst, ka izpilddirekcijas izmanto Rīgas satiksmes bilancē esošo transportu, kuru nomā. Automašīnu degvielas patēriņš tika noteikts atbilstoši ražotāja noteiktajam. Ekspluatācijas gaitā, ņemot vērā, ka autotransports tiek izmantots pamatā tikai pilsētas režīmā, ražotāja noteiktās patēriņa normas neatbilda realitātei un tās tika noteiktas eksperimentālā veidā, par ko tika sastādīta atbilstoša dokumentācija pēc autotirgotāja rekomendācijām.
Vēl viens “restartētāju” arguments ir funkciju pārklāšanās kā piemēru minot teritoriju sakopšanu, kuru pilsētā veic Teritorijas labiekārtošanas pārvalde. Tās reglamenta 7.1. punkts nosaka: “organizē un nodrošina Rīgas pilsētas administratīvās teritorijas sakopšanu Rīgas pilsētas izpilddirektora un pašvaldības izpilddirekciju uzdevumā”. Kā gan savādāk, ja vienīgi pārvaldes rīcībā ir tehniskie resursi un attiecīgie finanšu līdzekļi. Ne jau viņi apseko pilsētas tālās un nomaļās, degradētās teritorijas, bet izpilddirekcijas. Ja cilvēks plāno braucienu ar taksometru, viņam taču nav jābūt taksometra vadītājam ar savu transportu. Saplānoja, pasūtīja, sagaidīja, aizbrauca. Tā arī izpilddirekcija: apseko, sastāda darbu uzdevumus, nodod tos pārvaldei un seko izpildei. Viss notiek kā tam jānotiek. Teritoriju sakopšanas darbos lielu apjomu pilsētā veic bezdarbnieki. Cik nu spēja visu vasaru arī veica pļaušanas darbus attālākās pilsētas teritorijās. Pašvaldības, protams. To organizācija arī ir izpilddirekciju darbs.
Visvieglāk ir restartēties uz darba skudru rēķina. Tās jau neviens neaizsargās. Tām, salīdzinoši ar departamentiem, nav politiskās aizmugures domes komiteju personā. Pilsētā nav pat izpilddirektora, kura rokas izpilddirekciju formā šobrīd tiek likvidētas un izpilddirektora vietas pagaidu aizņēmējs ir tieši un nepārprotami ieinteresēts izpilddirekciju likvidācijā, tādējādi pastiprinot savas perspektīvās darba vietas un amata kapacitāti jaunizveidojamā Apkaimju iedzīvotāju centrā. Arī šajā jautājumā man nav skaidrs, kas jauns jāveido, ja Apmeklētāju pieņemšanas centrs jau tagad vienas pieturas aģentūras formā strādā 5 pilsētas vietās. Pēc Trautmanes kundzes teiktā katrā no jaunajiem centriem strādāšot pa trim līdz 5 darbiniekiem. Ko tad viņi risinās? Būs tāpat, kā tagad: mehāniski pieņems iesniegumus un nodos tālāk izpildei. Ja līdz šim lielu daļu jautājumu iedzīvotājs varēja atrisināt uz vietas izpilddirekcijā, tad turpmāk būs: paldies, ka atnācāt! Gaidiet, kad būs atbilde. Back office speciālists izpētīs lietu un ziņos iesniedzējam uz kurieni tam doties tālāk savos meklējumos. Banāli. Birokrātijas šedevrs.
Man jau kolēģi smejas: naudas domē Covida dēļ paliek tā pamazāk. Nolikvidēs izpilddirekcijas un būs ar ietaupīto ko deputātiem un baram padomnieku algās un prēmijās izmaksāt.

4 lappuses teksta ir daudz. Daudz vairāk, nekā pacietība to visu izlasīt. Tāpēc šoreiz pielikšu savai prozai punktu. Taču tas nenozīmē, ka nebūs turpinājuma. Budžeta pieņemšana, partiju finansēšanas jautājumi un c. un c..
Noslēgumā pieminēšu, ka informāciju par situāciju ar izpilddirekciju likvidāciju tiku iesūtījis portāliem LSM.LV un APOLLO.LV atklātās vēstules formā, taču … arī tur pie varas laikam ir loši un svētticīgie, kuriem partijnieki no valdošās koalīcijas ir svētās govs statusā… Tāpēc izmantošu sociālo tīklu spēku un ievietošu saiti uz šo u.c. vēstulēm Facebook, cerībā, ka vismaz skudru pūžņos atradīsies kāds klikšķinātājs, lai šī vēsts, ka viņus čakarē, sasniegtu parastus rīdziniekus – tos, kuri pieder pie šīs pasakainās zemes pēdējās radību kategorijas: Rīdzinieks ar lielo burtu.
Kaut gan, ja tā padomā, skudru pūžņu likvidācija raksturīga ne tikai Rīgā vien. Partijnieki, kā tarakāni, ir visur… un nav vēl tāda dihlofosa, kas ar viņiem tiktu galā

Šīs vēstules mērķis nav mainīt jau pieņemtos lēmumus, pārrakstīt vēsturi. Raksta uzdevums ir piesaistīt rīdzinieku uzmanību apstākļiem, kādos tiek pieņemti nepārdomāti, irracionāli un sasteigti POLITISKI lēmumi, kuri varbūt arī bez nodoma, taču veicinās jau tā nestabilās Rīgas saimnieciskās dzīves degradāciju.

Related Images: