(ja kāds klasisko dzeju nezin vai aizmirsis, lasiet A.Pumpura dzejoli “Imanta”)
2010. gadā sarakstīju uzmetumu šai “Nedzejai” (vai “Nedzīvei”?) Rokoties rakstu rakstos atradu un nolēmu pabeigt, jo tēma kļuvusi aktuālāka vēl vairāk.
Atceros, reiz bija kungs,
kam naudas bija daudz.
Viņš teica, ka nu beidzot
atpūsties tam ļauts.
Bet paiet laiks un atkal to
pie varas stūres mana,
jo, liekas, ka tās naudiņas
nekad nav īsti gana
Par valsti tādi domājot,
kad nodokļus liek klāt
un netraucē tas ofšoros
tiem savu naudu krāt.
Lai plikais tas un nabagais
šai valstij dod un dod –
šie “biezie” naudu ārzemēs
labi paslēpt prot
Kā “patīk” man tās partijas,
tās atrakcijas jaukās;
tie disputi par labumiem:
kas kādos brendos braukās;
vai mersedesā vietas būs,
kur saspiest visus radus?
Lai justos viņi laimīgi,
kaut tikai četrus gadus
Cik dedzīgi tie diskutē
par augstiem varas krēsliem,
kas šajos gados garajos
ir apauguši mēsliem.
Tiem prātā tikai domas vien:
cik katru dienu ķešā skrien,
lai tad, kad termiņš izbeigsies,
būs zeķē kaut kas iekrājies.
Tie sevi sauks par glābējiem,
par tautas gaišo pusi
un priecāsies, ka dodies Tu
uz nabagmāju klusi;
tie ordeņus sev sadalīs
un labumus visādus;
ar pārbaudītiem burkāniem
jauks tautas naivos prātus
Cik makten ātri iedalās
tie savējos un svešos.
Tie gatavi ņemt bariņā
tādus pašus trešos.
Tiem kabinetos patīk sēst
un rautos kaviāru ēst,
bet tu, kā bite, cauru dien,
nodokļus tiem nes aizvien
Ir saprotams, ja pagastos
kāds spriež par krievu baru,
kurš pēkšņi nez kā uzradies
un uzurpē nu varu
un nesaprot, ka vainīgi
pie tā vien paši esam,
ka katru reizi atdodam
mēs savas balsis svešam
Jel vienu manim parādiet,
kurš ticis ir pie varas
un reformas tam padomā,
bet nevis runas garas.
Pat, ja kādam izmaiņas
patiešām prātu jauc,
tad ātri vien to partijas
pie saldā galda sauc
Ir visa mūsu nākotne
uz priekšu sadalīta,
jo vieglu roku dzīvojam
šodien mēs uz krīta.
Negaidi, ka tev ko dos –
tikai atdot prasīs.
Un. Pie tam. Vēl morāli.
Ka ņēmi. It kā. Lasīs
To rakstīju sen atpakaļ –
pirms piecpadsmit es gadiem.
To saitā liku, feisbukā
un teicu radiem, draugiem.
Šodien apkārt paveros
un redzu es to pašu:
nu miljardiem jau tērējam;
kā vienmēr, lādam rašu
Valsti stūrē bābietis
ar pofigisma stilu;
arī citās struktūrās
rozā jauc ar zilu.
Saeimā, kā vienmēr, guļ,
šķidri dirš vai skaļi mēdas;
vai arī tukšus salmus kuļ
un pofig tiem, ja tautai bēdas
Pilnas ielas svešu seju
ticību mums svešu nes:
ētiskās tie nezin normas,
nav tiem mūsu dvēseles.
Vai tādu tēvzemi mēs cēlām,
kur svešie diktē kā mums būt?
Cik gan vienaldzīgiem jābūt?
Kā var tik bezjūtīgiem kļūt?
Tirgot to, kas pieder tautai;
daudz ko sasolīt un krāpt;
apdirst visus, kas tiem traucē
un pār pīšļiem augstāk kāpt …
Tāda šodien dzimtā puse
purvā iestrēgusi rūgst.
Kangars kangaram min asti.
Lāčplēša šai zemei trūkst!
Ducina kaut kas pa pakšiem;
vējš jau vētru meklēt skrien;
liekas, Imanta jau modies –
tik vēl spēka nav, nudien
Laiks ir nācis kliedēt miglu;
laiks ir Kaupo projām dzīt;
laiks ir mosties, latvju zeme
un vēlreiz brīvi pieprasīt!
Imanta nav miris … (no Youtube kanāla @thirstmuch)
