Mana senču zeme
Attēla autors: Lote Medne, 8. gadi
Dzimtās zemes tālēs eju
savās domās radot dzeju –
saule pāri pļavām ceļas,
miglas vāli kājās veļas
Kalnā pakāpjos ar prieku –
baudu katru dzimto nieku,
veros tālos egļu silos,
ezeros es grimstu dziļos
Šai zemē raudam mēs un smejam,
šeit katrā meičā redzam feju,
tik šeit mēs sirdī rodam dzeju,
šeit piedzimstam un nebūtībā ejam
Vēroju es lauku sētas,
klusās vietās – birzis svētas
un vecā dižozola ēnā –
lapu šalkā klausos lēnā
Upes krastā, novakaros,
ietinos es vītolzaros –
raudzīdamies rieta liesmās
lakstīgalu klausos dziesmās
Šai zemē raudam mēs un smejam,
šeit katrā meičā redzam feju,
tik šeit mēs sirdī rodam dzeju,
šeit piedzimstam un nebūtībā ejam
Pusnakts čukstus dzirdu sienā,
vējam līdzi skrienu dienā,
ganos iedams brienu rasu,
zvaigznēm rīta ceļu prasu
Šeit mīlu es un trakulības daru,
kad pakrītu, šeit celties varu,
šeit vientuļš nevaru es būt,
šeit mīlestību sirds man jūt
Šai zemē raudam mēs un smejam,
šeit katrā meičā redzam feju,
tik šeit mēs sirdī rodam dzeju,
šeit piedzimstam un nebūtībā ejam
šeit piedzimstam un nebūtībā ejam
un nebūtībā ejam
